Pirms nedēļas vēl sarakstījāmies un norunājām šonedēļ tikties Filozofijas un ētikas nodaļas sēdē – satriekts par kolēģa filozofa Igora Šuvajeva pāragro aiziešanu mūžībā tikai 61 gada vecumā ir Latvijas Universitātes Vēstures un filozofijas fakultātes Filozofijas un ētikas nodaļas vadītājs profesors Raivis Bičevskis, uzsvērdams: mēs vēl īsti neaptveram, cik liels zaudējums Latvijas filozofijai tas ir. “Protams, viņš ir izaudzinājis savus skolēnus, vairāki no viņiem turpina darbu fakultātē, un tas, ko Igors ar viņiem ir pārrunājis visdažādākajās lekcijās, semināros un ārzemju komandējumos kopā braucot, jau paliek. Pateicoties viņam, daudzi jauni cilvēki ir, tā sakot, pārmantojuši filozofijas gēnu. Tāpat paliek arī tie darbi, ko Igors Šuvajevs savā pāragri aprāvušamies mūžā ir uzrakstījis, un tas ir liels mantojums – tik daudz tulkojumu, tik daudz savu tekstu, to skaitā 14 monogrāfijas… Šogad ir Kanta gads, 300. jubileja, bija sarunāts, ka Igors piedalīsies konferencēs un citos pasākumos, bet nu ir iznācis tā, ka Kanta gadā aiziet Kanta darbu tulkotājs. Viņam jau bija gatavs Kanta darba Uz mūžīgo mieru tulkojums…” 12. aprīlī pēc pastaigas Igors nolikās atpūsties un vairs nepamodās.

FILOZOFS PĒC BŪTĪBAS

Pirmkārt un galvenokārt jāpasaka, ka Igors Šuvajevs noteikti bija filozofs ne tikai pēc nosaukuma un izglītības, bet arī pēc temperamenta un būtības, uzsver filozofs, Šuvajeva bijušais kolēģis Ansis Zunde. “Ir grūti pateikt, ko tas īsti nozīmē – būt filozofam –, bet viņu uzreiz varēja manīt pēc viņa intelektuālā enerģiskuma un pēc domas neatlaidības. Viņš bija – un droši vien ir – viens no visievērojamākajiem Latvijas filozofiem, ne tikai pēckara – es viņu liktu tajā rindā, kurā ir Teodors Celms (1893–1989), Pauls Jurevičs (1891–1981), Pauls Dāle (1889–1968). Ļoti strādīgs cilvēks atšķirībā no daudziem citiem, kuri arī ir pēc būtības filozofi, bet slinkāki. Viņš ir ne tikai domājis, bet arī dūšīgi gatavojies domāšanai, tulkodams daudzus nozīmīgus darbus. Pirmām kārtām viņš ir cilvēks, kurš Latvijā ir atjaunojis psihoanalītiķu Freida, Junga un Ādlera vārdus, lai gan viņu pašu par psihoanalītiķi es tagad vairs nesauktu, viņam bija arī citas intereses.”