Arī pilsētplānošanas festivāls MadCity, kas notika saulainā novembra dienā, gribot negribot ritēja uz patriotisma viļņa. Šī gada tēma bija Žilbinošais mikrorajons, un neaizmirsīsim, ka liela daļa kultūras lauka arāju dzīvo tieši šeit – pelēkajās bloķenēs ar atkritumu stāvvadiem un individuāla dizaina restēm pie lodžijām. Visas dienas garumā mikrorajonu augoņi tika publiski uzšķērsti un publika izvadīta cauri pilnam anatomijas kursam: kā augonis veidojies, kā uzpampis, kā sācis strutot un kam ir izdevies šo bumbuli uzspridzināt un atjaunot normālu asins ritējumu. Esmu uzaudzis Juglā un gājis jauktajā krievu un latviešu skolā, visi slimības simptomi ir skaidri zināmi. Kopš tā laika ir pagājis pārdesmit gadu, un ir interesanti redzēt, kāds ir mikrorajonu klimats MadCity lektoru skatījumā šodien, karam Ukrainā turpinoties.
Būtu dīvaini, ja latviešu un krievu attiecības netiktu skatītas pilsētplānošanas festivālā, un te nu tās bija – uz lielā ekrāna ar lieliem burtiem, atsegtas kā ārsta aprakstā par slimības gaitu. Viena prezentācija bija veltīta Ķengaragam kā aizmirstajam rajonam jeb, kā virsrakstā minēts, “Latvijā īstenoto izstumšanas prakšu liecībai”.
Zināt, kas ir izstumšanas prakses? Autore Inguna Potetinova to parādīja ar Ķengaraga piemēru. Otrs lielākais mikrorajons, tas pats, kurā neviens īsti negrib doties dzīvot, jo tur pārsvarā dzīvo krievi, ir izstumšanas piemērs. Pārējā pilsētā ir redzamas svētku aktivitātes, bet Ķengarags ir vieta, “kur nekas nenotiek”. Ne tur ūdens brīvkrāni, ne saulgriežu pasākumi, tiesa, pirms gada esot atvesta pirmā Ziemassvētku egle, bet bez rotājumiem – lai pārāk nesaceras. Autore Ķengaraga piemēru min “strukturālās vardarbības” kontekstā, ar to domājot sistēmas darbību tādā veidā, lai noteiktas cilvēku grupas tiktu atstumtas.
Uzreiz pēc šīs prezentācijas notika nākamā, kas manā skalā klasificējas kā jaudīgs rajončika hardcore. Šeit uzmanības centrā bija bezcerīgas paneļu mājas kāpņu telpas ziņojumu dēlis. Ukrainas karam sākoties, šeit sāka veidoties iedzīvotāju sarakste. Sākumā mierīgi, bet ar katru nākamo ierakstu arvien jaudīgāk. “Ja tev kaut kas nepatīk, p***s prom uz Krieviju” – prezentācijas autors mazliet triumfējoši rāda uz lielā ekrāna sarakstes karstumā tapušo tekstu. Tālāk redzam, ka rakstītājam parādījies domubiedrs: “sūdu d***ā atpakaļ neiebāzīsi”, ar melno marķieri uzvilkts.
Asprātības turpinās, publika zviedz un aplaudē, tikai man kaut kā labāk nekļūst. Runājoties ar krieviem kafijas pauzē, šo prezentāciju neapspriedām, taču pēc pilsētplānošanas festivāla jūtu, ka integrācijas jomā esam tālāk viens no otra nekā jebkad. Mūs nevieno gandrīz nekas, ja nu vienīgi mīlestība uz klasisko PSRS laika ēdienu – siļķi kažokā. Patriotu mēnesī biešu cepurītes viduci mēs rotājam ar baltu krējuma strīpiņu.